Marta 55: Uz kādas virsmas to darīt

Kad izslejas ikkatrs vissīkākais matiņš uz viņas ādas, zem tās virmojošā iekārē prasot kaut niecīgu uzmanības daļiņu...
Pirms vairākiem gadiem tikpat sniegotā naktī kā šī kopā ar savu meiteni mājas pagalmā veramies zvaigznēs. Manā istabā jau piekto stundu rit jautrs piektdienas nakts pasākums, āetri pārīši līksmi pavada laiku gudrās sarunās un kvalitatīvu filmu ievērtēšanā, atzīmējot manas meitenes atgriešanos no āetru dienu darba komandējuma un mūsu abu tikšanos pēc ilgāka laika. Kad pirms mirkļa istabā pustumsā biju apskāvis viņu uz dīvāna, meitene tikko pamanāmi iekodās manā ausu ļipiņā un čukstēja ausī: „Es iešu uzsmēķēt. Nāksi līdzi?"
Mana roka paslīdēja zem viņas topiņa un pirksti pieskārās kailajai ādai. Es jutu, kā viņas atkailinātā mugura berzējas gar dīvānam pārklāto Austrālijas aitas vilnas segu, viņas sievišķīgajiem gurniem zīmējot apļveida figūras uz siltās virsmas. Materiāli sajūtamās āetrstūrainā vilnas izstrādājuma virsmas īpašību kopums mākslinieciskā izteiksmīgumā lika viņas seksuālajā interesē jau tā tvīkstošajam augumam viegli drebēt. Mana plauksta glāstīja meitenes muguru, jūtot, kā izslējies ikkatrs vissīkākais matiņš uz viņas ādas, zem tās virmojošā iekārē prasot kaut niecīgu uzmanības daļiņu. Zinot, ka meitenes ķermenis pēc tik ilga laika tālienē atkal ir tik tuvu, tomēr pašreizējā situācijā ir gandrīz neiespējami izbaudīt visu, ko tas spēj sniegt, es ar plaukstu pārslīdēju viņas vaigam, noskūpstīju meitenes lūpas un teicu: „Ejam!"
Mēs piecēlāmies un izgājām pagalmā. Pārējie pārīši bija tā aizrāvušies savās sarunās, ka to nemanīja vai izlikās nemanām.
Mēs veramies zvaigznēs, un viņa smēķē.
„Un atkal ir pilnmēness..." saka meitene.
„...kā tajā naktī, kad pirmoreiz mīlējāmies šajā pašā istabā," domu noslēdzu es. Viņa aizsviež cigareti, apliek rokas man apkārt un sniedz nepārprotamu skūpstu.
„Drīkst tevi noskūpstīt tur?"
Viņa notupjas ceļos, es atbalstos pret durvīm, nedaudz saraujoties, kad mana kailā mugurpuse pieskaras aukstajam kokam un veros lejup. Vienā sešu lielo pilsētas centra daudzstāvu māju iekšpagalma malā spuldze apgaismo autostāvvietu, kurā naktī saimnieko tikai kaķi, otrā spīd diennakts veikaliņa nevīstošā gaisma, un mēs divatā esam pašā melnās nakts centrā. Jūtot, ka manas kājas sāk tirpt, kļūst nejūtīgas un nesola līdz beigām izturēt meitenes tikai man, vienīgajam skatītājam, sniegto solo priekšnesumu, es jautāju: „Drīkst apsēsties?"
„Jā," viņa smaida. Manas bikses nokrīt ap potītēm, kad es apsēžos uz sniegoti grubuļainā betona apmales pie mājas kāpnēm. Saldējošais aukstums no mugurpuses un dedzinoši karstais siltums manā klēpī spēcīgi kontrastē, vēsā sniega pieskārienu baudīšana, ko kausē viņas lūpu un mēles kvēlošais siltums, atnes vēl nebijušas emocijas, kas spēcīgi kulminē daudzkārt baudītajās un tik pazīstamajās seksuālas virsotnes sajūtās.
„Kā tu domā, kāpēc es gribēju, lai tu nāc man līdzi ārā?" drusku vēlāk viņa ķircinot smejas, skrienot augšup pa kāpnēm. Es smejos un skrienu līdzi.