Marta 65: Izdari man sāpīgi

Un vispār man nepatīk viss, kas ir obligāts un piespiedu kārtā.
Tā vietā, lai vienkārši ritētu un notiktu, šogad pavasaris sācies īpaši savdabīgi, visus trīs mēnešus iztērējot tam, lai ik nedēļu mudinātu sākt ar frāzi: „Nu tad laikam beidzot tas pavasaris šogad vienreiz ir sācies!" Pat meteorologi brīžiem kasa pakausi un sniedz detalizētākus ziņojumus medijiem, skaidrojot dažādu pavasara laika apstākļu elementu fenomenus. Mani pavasara noslēgums ir aplipinājis ar iesnām un izskatās, ka nedēļas nogali pavadīšu mājās, visticamāk, ievērtējot kvalitatīvu kino, kas „obligāti jānoskatās".
– Kā tas var būt – „obligāti jānoskatās"? – vaicā meitene. Viņai, redz, kino saistās tikai ar laiku pa laikam precīzi sieviešu auditorijai orientēto Holivudas izlaisto kārtējo „Prāts un jūtīgums" vai „Stundas" stila klonu, un pašvakiem vācu gabaliem, ko reizi nedēļā rāda Latvijas televīzija un tad nu viņas abas ar draudzeni kopā tik skatoties un tik bimbājot, atstājot tādas trauslas būtnes iespaidu, kuras ar maigā un dvēseliskā uztvere spēj novērtēt tikai viskomplicētākajās versijās izspēlētu dažādu sieviešu skatījumu uz mīlas, attiecību un emociju jūkli un to mūžīgo izšķiršanos starp diviem vīriešiem, lai par šo konkrēto šauro tēmu jebkurā brīdī varētu aizstāvēt vismaz doktora disertāciju. Un vispār viss, kas ir obligāts un piespiedu kārtā viņai nepatīkot.
Man obligāti jānoskatās „Mežonīgā orhideja"? un „Deviņas ar pusi nedēļas", ko tikai fragmentāri piefiksēju laikā, kad tās skatījās pārējie. Atceros, kā Mikijs Rurks bārsta banknotes uz grīdas un pātagojot ar siksnu, spiež Kimai Besindžerei tās uzlasīt – un kā izrādās vēlāk, aktrises tēlotajai varonei tas patiesībā tīri labi paticis par spīti asarām un izrādītajai pretestībai. O, jā – to viņa esot redzējusi, Besindžere tai filmā esot bijusi laba, esot „baigi iejutusies". Bet pati – nē, nē, maiga un pūkaina, visās tajās Rurka piedāvātajās rotaļās diez vai iesaistītos. Pārtinu atmiņas. „Iekod man. Vieglītēm." „Es esmu ideāls padotais, man patīk, ka man saka, ko darīt." Un ko vien vērta ir kādā prāvākā pulciņā gultā esot, meitenes konvulsīvi sajūsminātās ekstāzes kustībās izkliegtais: „Dragā līdz galam!" Nesaprotu, kā var vienlaikus vienu un to pašu attieksmes formu nosodīt un atbalstīt, vēlāk pārdomājot, izrādīt nepatiku un sajūsmināties?
– Tad kāpēc tu, tāda maigā dvēseliskā būtne, kas nosoda un lamājas par tiem ļaunajiem tēviņiem, kas izmanto sievietes, pati labprāt ļaujies un gribi, lai ar tevi tā dara?
– Vai tad nav beidzamais laiks saprast, ka attiecībā uz sievietēm jautājums „Kāpēc?" nedarbojas?
Un ārā aiz loga līksmā apjukumā čivina sīkie pavasara putneļi. Laikam beidzot...

Jānis Kalniņš, Neatkarīgā