Pinx Quickie: Piedzīvojumi Hītrovā jeb Negaidītais pavērsiens

Aizritējušas daudzas dienas, kopš pēdējo reizi kaut ko publicēju dix.lv, bet tam bija gan subjektīvi (slinkums), gan objektīvi (veselība) iemesli. Par subjektīvajiem šoreiz tā mazāk, bet vairāk par patieso situāciju. JK jau rakstīja, ka pēdējo reizi viņš mani redzēja Hītrovas lidostā Londonā un kopš tā brīža informācijas par maniem piedzīvojumiem bijis diezgan maz. Tad, lūk – šis ir mans stāsts (gandrīz pilnībā patiess) no brīža, kad es un JK šķīrāmies lidostā. Romāns vairākās daļās.

Kad 14. septembra rītā Hītrovas lidostā pie “Royal Brunei Airlines” reģistrācijas galda es sapratu, ka lidmašīnā uz Pērtu netikšu, jo man tomēr nav piešķirta Austrālijas vīza, ķēros pie plāna “B” – JK dodas uz Austrāliju, bet es ar tuvāko reisu lidoju uz Jaunzēlandi, kur man kā Latvijas pilsonim vīza nav nepieciešama un pēc tam jau skatāmies, kā attīstās notikumi. Principā es uz kivi pilsētu Auklendu (Auckland) varēju aizbraukt jau tajā pašā dienā, taču tad man būtu jāizmanto citas aviokompānijas pakalpojumi par diezgan sālītu ciparu, savukārt “Royal Brunei Airlines” līdz Auklendai piedāvāja ļoti izdevīgu cenu – tikai 458 sterliņu mārciņas uz vienu galu. Reiss gan bija tikai sestdienas (16. septembra) pēcpusdienā, taču es biju gatavs paciesties vēl divas dienas.

Es apzinājos, ka lieku līdzekļu viesnīcai man nav, tāpēc šīs divas dienas nolēmu pavadīt Hītrovas lidostā. Jau iepriekš biju nakšņojis lidostās, tāpēc neuzskatīju to par sevišķi lielu problēmu. Tomēr tikko apgūlos, lai nosnaustos, kā piesējās divi security džeki, no kuriem viens, turklāt, bija indietis. Ņemot vērā pirms tam nesen tik tikko novērstos terorisma draudus, visa Hītrovas lidosta mudžēja ar policistiem, kas bija bruņojušies ar mašīnpistolēm, turklāt bija arī dažādi īpaši drošības pasākumi – pasažieriem bija aizliegts rokas bagāžā ņemt līdz kosmētiku, dzeramos un vēl daudz ko citu. Tad nu abi poliči sāka mani izprašņāt un, uzzinājuši, ka mans reiss ir tikai sestdien, teica, ka lidostā palikt nedrīkstu.

Nolēmu doties mazā pastaigā uz tuvējām viesnīcām, taču tas bija bezcerīgs pasākums, jo lētākā bija 120 mārciņas par nakti (!) un to jau nu es tik tiešām nevarēju atļauties. Neko darīt– atgriezos lidostā, lai pārlaistu nakti. Tur iepazinos ar diezgan smuku indiešu meiteni Saimu, kura strādā vietējā veļas mazgātuvē. Pēc dažām frāzēm viņa man pēkšņi kā kaut ko ļoti svarīgu paziņoja, ka ir kristiete. Laikam šis paziņojums neatstāja uz mani cerēto iespaidu, tāpēc Saima devās savās darīšanās, bet es dažas minūtes veltīju pārdomām par reliģiju un cik liela glupība tā patiesībā ir.

Laiku īsināju, lasot Sam Smith grāmatu “Jordan Rules”, ko iesaku katram sporta cienītājam – tas ir lielisks stāsts par Čikāgas “Bulls” pirmo NBA čempionu titulu un Maiklu Džordanu, kurš grāmatā atklāts ne sevišķi pievilcīgā gaismā. Starp citu, esmu ļoti pateicīgs šai grāmatai, jo tā turpmākajās divās dienās izglāba mani no garlaicības izraisītas nāves. Hītrovas lidostā nav sevišķi daudz, ko darīt, bet viena no lietām ir iepazīties ar cilvēkiem. Jau pirmajā dienā man piesējās (es pats kontaktus īpaši nemeklēju) divi – Saima un kaut kāda veca kundzīte no Birmingemas, kurai reiss bija tikai nākamajā dienā, taču viņa piesardzības dēļ ieradās riktīgi savlaicīgi. Uzzinājusi par jaunajiem drošības noteikumiem, viņa ņēmās aktīvi pārpakot savas somas. Sākām sarunu un uzzināju, ka viņa Birmingemā zinot daudz latviešu, kas tur strādājot – esot ļoti pieklājīgi un klusi. “Klusi laikam tāpēc, ka angļu valodu īpaši neprot,” pasmējās kundzīte, uzdāvināja man persiku un ābolu un turpat likās uz auss. Es pasmīnēju, apēdu abus augļus un devos gulēt uz jau iepriekš noskatītu vietu – lidostas 2. stāvā aiz rallija spēļu automāta.