Pinx Quickie: Piedzīvojumi Hītrovā jeb Negaidītais pavērsiens. Noslēdzošā sērija

Līdz Jaunzēlandes pilsētai Auklendai mani gaidīja gandrīz 30 stundu ilgs ceļš ar pieturvietām Apvienotajos Arābu Emirātos, Brunejā un Austrālijā. Pirmais pārlidojums bija līdz Dubajai.

Ceļā līdz skaistajai AAE pilsētai, kurā man bija jau izdevies pabūt 2001. gadā, man blakus sēdēja arābu jauneklis vārdā Sakars, kurš visu ceļu man stāstīja, cik viņš esot bagāts un kādas meičas tik viņš neesot drāzis. Es to visu mierīgi klausījos un tikai smīnēju, bet galvā man bija tikai viens jautājums arābam: “Ja jau tu esi tik bagāts, kāpēc pārvietojies ekonomiskajā klasē kopā ar tādu proletariātu, kā es?” Smaidu izraisīja arī viņa lielīšanās, ka savos 24 gados viņam bijušas jau 9 (!) sievietes, bet tagad viņš nevarot izšķirties starp divām draudzenēm. Viena esot tukšumiņš un dzīvojos Kārdifā (Velsa), bet otra esot armēniete un gaidot viņu Dubajā. Es ieteicu ņemt to, kas labāk kniebjas.

Dubajā nopirku puslitra pudeli ar kaut kādu viskiju, lai turpmāk lidojums būtu jautrāks un tas palīdzēja gan turpceļā, gan atpakaļceļā, kad vajadzēja sacienāt izslāpušos angļus. Starp citu, Bruneja ir dry country jeb valsts, kurā aizliegts jebkāds alkohols, tāpēc arī “Royal Brunei Airlines” nevarēja dabūt neko grādīgu. Līdz Brunejai bija jālido gandrīz astoņas stundas un pēc tam vēl tikpat līdz Austrālijas pilsētai Brisbenai. Man patika, kā aviokompānija rūpējās par saviem pasažieriem, lidojuma laikā izdalot speciālus maisiņus, kuros bija zeķes, zobu birste, zobu pasta un arī acu aizsegs, lai varētu netraucēti gulēt. Brisbenā ielidojām ap plkst. 3 naktī un pēc tam devāmies uz Auklendu, līdz kurai bija apmēram četru stundu lidojums. Ceļā uz Jaunzēlandi lidmašīnā noskatījos dokumentālo filmu “The Inconvenient Truth”, kurā bijušais politiķis un bijušais ASV prezidenta amata kandidāts Als Gors stāsta par globālo sasilšanu. Ļoti interesants gabals un iesaku visiem to noskatīties, lai kārtējo reizi pārliecinātos, cik brutāli mēs visi, parastā tauta, tiekam čakarēti. Tiešām šokējoši.

Šokējoši bija arī tas, ka jau tajā pašā dienā pēc nosēšanā Auklendas lidostā (starp citu, tā atrodas fantastiski skaistā vietā) bija skaidrs, ka mans veselības stāvoklis, neskatoties uz spēcīgajām antibiotikām, nav uzlabojies, bet kļuvis pat mazliet sliktāks. Man bija nepieciešama nopietna medicīniskā palīdzība, tāpēc nolēmu, ka prātīgāk būtu atgriezties un saņemt to Latvijā, tāpēc jau divas dienas vēlāk, 20. septembrī, sēdos atkal lidmašīnā, lai dotos mājup. Starp citu, ceļā no Auklendas uz Brisbenu man bija iespēja pavadīt stundu biznesa klasē un jāsaka, ka tagad es saprotu, kāpēc cena par biļeti tajā ir vairākas reizes augstāka – tualetē bija ādas sēdeklis, dvielīši, smaržas un vēl visādi higiēnas “navaroti”, turklāt izlietne un krāni bija apzeltīti. Smalki, vai ne? Turklāt sēdekļi ir ļoti ērti un pilnībā automatizēti, tā kā jebkurā brīdī tos var pārveidot par gultu un normāli iesist pakā.

Atceļā no Auklendas uz Londonu iepazinos ar angli vārdā Gareth Davies, kurš Jaunzēlandē bija pavadījis divus gadus un stāstīja, ka tur neesot ko darīt. Teica, lai labāk braucot pie viņa uz Budapeštu (Ungārija), kur viņš dzīvoja pirms tam – viņam esot padomā vairāki labi veidi, kā nopelnīt solīdu naudu. Es solīju par to padomāt, kaut gan biju stingri apņēmies pēc veselības atgūšanas atgriezties Jaunzēlandē, taču pieņēmu piedāvājumu paciemoties viņa vecāku mājā Vatfordā, kas ir viena no Londonas piepilsētām. Aizgājām uz klubiem, iedzērām, uzspēlējām golfu. Kopumā labi pavadījām laiku un vienojāmies, ka viņš atbrauks ciemos uz Latviju, ko viņš drīz vien arī izdarīja.

23. septembrī atgriezos Latvijā un devos pie daktera Ļebedkova, kurš pēc manas “astes” apskates uzdeva tikai vienu jautājumu: “Kad griežam?” Bija skaidrs, ka nepieciešama nopietna operācija un jau pēc nedēļas es biju operāciju zālē uz galda, kur man tika likvidēts mežonīgais iekaisums. Griešanas laikā atklājās, ka tas bija vēl sūrāks, kā izskatījās rentgenā un principā man reāli paveicās – vēl mēnesis un tad mana veselība saņemtu triecienu, no kura es nekad neatgūtos. Bet tā ir drūmā pagātne, par ko tagad negribas domāt. Tiesa, pēc operācijas es divas nedēļas nedrīkstēju sēdēt un vēl tagad “aste” par sevi atgādina, turklāt tagad tur ir pamatīga rēta. It kā jau neviens neredz, taču tas laikam nozīmē, ka mana pornofilmu aktiera karjera ir beigusies nemaz nesākusies. Kurš gan gribēs skatīties uz pakaļu ar milzīgu rētu?

Kaut arī veselība uz laiku atlikusi manu plānu iekarot Jaunzēlandi, tā arī pavērusi jaunas iespējas. Esmu nolēmis pieņemt Gareth piedāvājumu un pamēģināt atrast laimi Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, kurp došos jau decembrī. Domāju, ka klāsies jautri. Bet tas nenozīmē, ka plāns aizbraukt un patrakot Austrālijā un Jaunzēlandē tiek likvidēts. Nē, tas tiek tikai atlikts uz nenoteiktu laiku.