RIX-ADL56: Ātri iegūst pozitīvu virzienu

Svētdiena, 22. novembris.
Šonakt sapnī bijām pie Px mammas, bet dzīvoklī Rīgā, kur es, Px un Pl vakarā izvēlējās īsto pornofilmu, ko no videokasetēm pārrakstīt līdzņemšanai, turklāt lielais nākamās dienas plāns bija noskatīties filmu Inglourious Basterds šovakar (svētdien, 22. novembrī).

Vēl sapnī avīzē redzēju reklāmu Terminator Salvation, kur uz tumšāka fona terminatora galva attēlota un filmas nosaukums plakāta apakšdaļā.

Izvēlamies īsto pornofilmu, Pl ierosina vēl kādu citu “paskatīties, varbūt ir vēl labāka”, meklējas pa videokasešu kasti.

No rīta sapakojamies un dodamies ceļā, braucam ar auto, Px pie stūres, bet atstāj tādu Cr iespaidu - it kā darītu to profesionāli, Pl tālākajā daļā nepiedalās, varbūt palika pie Px mammas, no kā no rīta atvadījāmies. Ceļš no Vidrižiem uz Limbažiem, droši vien manai mammai compi vedam, pa ceļam pēkšņi krietnu jonīti nav asfalta (starp Vidrižiem un Ausmām).

Mirkli vēlāk Repše un Jaunups pabeidz pikniku ceļa malā un sapako izēstos traukus, katrs aiz stūriem paceļot galdautu, no kura ēsts, un štukojot, kā lai kompakti atkritumus pārvieto, līdz minūti vēlāk izsecina, ka visprātīgāk ir visus četrus galdauta stūrus savienot centrā.

Ejot prom no piknika vietas, kas orientējoši ir uz lejupvedošā kalna aiz Vidrižu robežas Limbažu virzienā (kreisajā pusē šoseja, bet labajā – nez kāpēc Limbažu sporta skolas halle), viņus ceļā sagaida Sandra Kalniete, kurai abi pēc kārtas dod buču, jo viņai it kā jubileja, turklāt viņa stāv kopā ar Solvitu Āboltiņu un kādu sievieti vārdā Laima, kam todien vārda diena (Laima svin vārda dienu ceturtdien, 2010. gada 11.februārī), tik viņu nez kāpēc nesveic.

Abi dodas tālāk Limbažu virzienā, kur aiz halles ir Saules akmens un Preses nama krustojums, milzīga ēka stiklu stikliem un liftu liftiem, kur augšējā stāvā mītot vēl viena Laima, kura ir priekšniece un viņai tad nu derētu aizvest ziedus.

Arī es un Px ejam tajā, braucam augšup, viņš mana divas slaidas oficiantes blondīnes, aiziet uz tualeti uzfrišināties, es arī, sastādām rīcības plānu un viņš iet klāt bīdīt tekstu, es pēc mirkļa pievienojos papildspēkiem. Saruna ātri iegūst pozitīvu virzienu un drīz abas meičas pašas labprātīgi norauj topiņus un paliek vien garajās tīkliņzeķēs.

Es pamanu pie attālāka lifta kādu dziedātāju dziedot vācu versiju populārai dziesmai – “Ein ****lied” (skan līdzīgi kā Sommers Lied), bet pēc pamošanās vairs nevaru atcerēties precīzu nosaukumu vai meldiņu.

Guļu tālāk, atkal redzu to pašu galdiņu pie lifta, kur nu sēž tumšmatainais dziedātājs, viņam blakus ir trīs viņa kloni un arī intervētājs izskatās ļoti līdzīgs, ja ne pat identisks dziedātājam, savukārt pie sienas ir ekrāni, kur pārraida šo interviju.