You are here

02 Kādu vakaru viņa pati man piezvanīja...

Komiksa Vāveres kokos! līdzautors Jānis Pinkulis raksta vēstuli Ritai Lasmanei un lasītājiem, kurā stāsta, kā viņš zaudēja nevainību Sveiki, Rita! Ar nepacietību gaidīju Tavu atbildi uz savu pirmo vēstuli, taču kad to izlasīju, atklāti sakot, biju nedaudz vīlies. Pirms vēl biju pieslēdzies šai interesantajai diskusijai Vakara Ziņu brīvdienu žurnāla slejās, pasekoju līdzi Tavai un mana kompanjona komiksa Vāveres kokos! tapšanā Jāņa Kalniņa korespondencei un jau tad pamanīju, ka Tu viņam brauc virsū par vairāk pusaudžu presei domātu tēmu cilāšanu. Un tagad Tavā atbildē es izlasu tieši to pašu attiecībā uz sevi! Jā, mani interesēja Tavas domas par īsto brīdi nevainības zaudēšanai un Tu sniedzi izsmeļošu un interesantu atbildi, taču tā lieta, kas mani interesēja visvairāk, bija pieminēti tikai minimāli - proti, pats process, kā Tu kļuvi par sievieti jeb izdvesi savu pirmo sievietes nopūtu (tik tēlaini to savā grāmatā Dvēseļu putenis aprakstīja Aleksandrs Grīns). Es gribēju izlasīt Tavas pirmās reizes aprakstu, kā tas notika un kādas bija sajūtas. Kuram gan nepatīk seksuālie stāstiņi? Gan jau ir arī tādi cilvēki, taču esmu viens no tiem, kuram ļoti patīk tādus uzklausīt un arī pašam padalīties. Lūk, viens no tādiem un tieši par manu pirmo reizi.

Apmēram 12 gadu vecumā sāku izjust milzīgu, pat mokošu vēlmi darīt kaut ko lietas labā, jo slapjie sapņi un arvien regulārākā kustība biksēs sāka pamazām traucēt turpināt baudīt bezrūpīgo dzīvi. Ātri vien sapratu, ka starp vienaudzēm būs ļoti grūti atrast palīdzi manas problēmas atrisināšanai, tāpēc sāku raudzīties vecāku sieviešu virzienā un 14 gadu vecumā man beidzot izdevās piesaistīt vienas tādas uzmanību. 23 gadu, izskatīga - tas man derēja! Apsveicu viņu vārda dienā, uzaicināju uz vakariņām un arvien atklātāk sāku izrādīt savus nodomus, līdz kādu vakaru viņa pati man piezvanīja, atnāca ciemos, pārmijām pāris teikumus un drīz vien jau es centos aplaizīt visu savas izredzētās seju - tā tobrīd bija mana izpratne par kaislīgu skūpstīšanos. No dīvāna pārcēlāmies uz grīdu un es, nespēdams pretoties ārprātīgajam spēkam savās biksēs, rāvu nost viņas drēbes un centos pēc iespējas ātrāk tikt pie balvas. Tiesa, uz vienu brīdi es šo procesu gan apturēju, lai aiztaisītu istabas durvis, jo blakus telpā tomēr bija mana māte, taču pēc tam metos virsū ar jaunu sparu. "Tas nenotiek kā filmās," man atmiņā vienmēr paliks frāze, kuru viņa teica, kad vienkārši uzgūlos viņai virsū un domāju, ka tālāk viss notiks pats no sevis. Nav iespējams aprakstīt to sajūtu gammu, kas manī ārdījās, kad iegāju viņā. Tas bija atvieglojums (yes, beidzot!), satraukums (ka tik nebeigtu iekšā!), bauda (cik tur iekšā silti!) un vēl daudz kas cits. Protams, ka pats process ilga tikai dažas sekundes, taču kāda kaisle! Pēc šiem mirkļiem uz savas istabas grīdas es jutos kā no jauna piedzimis, kā atklājis jaunu pasauli un jau tad sapratu, ka nākotnē šī būs mana iecienītākā izklaide. Un, starp citu, toreiz uz savas ādas izjutu, ka pirmā reize var būt sāpīga arī vīriešiem - tas neizpaudās paša procesa laikā, bet nākamajās trijās dienās, kad tualetes apmeklējuma laikā mani ģimenes dārgumi tā savdabīgi sūrstēja. Nu ja, manā organismā un prātā bija notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Man gribētos mazliet padalīties ar savām domām par Tevis pieminēto izvarošanas tēmu. Savā dzīvē esmu sastapis vairākas sievietes, kas ir sākušas savu dzimumdzīvi tieši tā, piespiedu kārtā, un tas ir atstājis neizdzēšamu traumu viņu psihē. Kaut kāds deģenerāts jeb deģis savulaik ir ar spēku meiteni ieguvis un tagad viņa seksu uztver kā nepatīkamu procesu, kurš ir jādara, jo to taču grib puisis, kas viņai patīk. Tā nu sekss ir nevis abiem patīkama nodarbe, bet gan tāds obligātais pasākums un paiet ilgs laiks, līdz izdodas kaut mazliet mainīt sievietes attieksmi un panākt, lai viņa TĀ laikā mazāk atceras nejauko pagātni un vairāk tver mirkli kopā ar tevi. Domāju, Rita, ka esmu pieskaitāms pie cilvēces progresīvākās daļas un piekrītu, ka sievietei ir tiesības pašai lemt - mīlēties vai nemīlēties. Atzīšos, ka pats neesmu no tiem pacietīgākajiem vīriešiem, kas gatavs vairākus mēnešus skraidīt pakaļ sievietei un pusgadu gaidīt to maģisko mirkli, kad man beidzot tiks ļaut pabūt viņā, taču ļoti labi saprotu, ka arī ar piespiešanu, pierunāšanu, lūgšanos un citām pārliecināšanas metodēm nekur tālu nevar tikt. Kad biju pusaudzis, mēģināju arī laušanas metodi, taču pēc tam pats nejutos sevišķi labi. Labāk jau, lai pati sieviete tam ir gatava, jo tad sekss ir daudz, daudz labāks. Bet vislabāk atrast jau nogatavojušās meitenes... Diemžēl tā aizrāvos, ka šajā vēstulē man neizdevās atbildēt uz Tavu saistošo jautājumu par to, cik partnerus savā mūžā drīkst atļauties, taču es ļoti gribētu par to padiskutēt, tāpēc nākamnedēļ gaidīšu Tavas domas par šo tematu un pēc tam noteikti piedāvāšu saplosīšanai arī savu viedokli. Un vēl papildjautājumi: cik partneru Tu novēlētu savām meitām? Kas ir daudz un kas ir maz? Jānis